No Latvijas šonedēļ Monblāna virzienā dodas gandrīz divdesmit skrējēji. Viņi piedalīsies, ja ne pašā grūtākajā, tad populārākajā un pieprasītākajā ultramaratonistu skrējienā Eiropā. Viņi skries pa Alpu kalnu takām, pabūs Francijā, Itālijā un Šveicē, lai klasisko distanci 166km garumā apkārt Monblāna virsoteni veiktu 48 stundās. Šogad Ultra-Trail du Mont-Blanc® piedalīsies arī VSK Noskrien.
Monblāna kalnu skrējiens sastāv no dažādiem skrējieniem UTMB® ir klasiskā distance un 166km gara ar kontrollaiku 48h. CCC® ir drusku vieglāka un tur skrējējiem jātiek galā ar 98km divdesmit sešās stundās. TDS ir 110km garš skrējiens ar kontrollaiku 31 stunda. Distances garums varbūt nav pasaules gals, bet augstuma izmaiņas gan ir iespaidīgas. UTMB® ir 9500m pozitīvas augstuma izmaiņas, CCC® jātiek galā ar 5600m, bet TDS – 7100m. Vēl Monblānā ir aptuveni 300km garš skrējiens komandām.
Latvijas labākais ultramaratonists Artūrs Veics visiem kas dodas uz Monblānu novēl – “Izbaudiet skrējienu apkārt Monblānam.” Un nosmejas, “ja atkal neatcels, tad jau viss būs baigi labi. Organizatoriski tur viss ir līmenī.” Bet tiem, kas savu Monblānu vēl sapņo, viņš pastāsta kā vislabāk šim skrējienam sagatavoties.
Vai Monblāna distanci kontrollaikā var veikt nemaz neskrienot?
Kalnos un naktī īpaši nepaskriesi, bet neesmu par to tā domājis. Man šķiet, ka vismaz sākumā jāpaskrien ir. Ja runājam par garo distanci, tad tajā pirmie 8-10 kilometri ir klasiski skrienami, labi var skriet cauri visām pilsētiņām. Tādu tīro garo skrienamo gabalu gan ir maz un tie ir ap 5 km gari.
Kāpēc pats nebrauc?
Pagājušajā gadā skrējienu apkārt Monblānam atcēla it kā sliktu laika apstākļu dēļ. Laiks bija slikts, bija vētra un organizatori uzskatīja, ka šādi laika apstākļi it kā nāk par sliktu vājākiem skrējējiem, viņi var savainoties, nokrist vai vienkārši apsēsties atpūsties, bet aizmigt un apsaldēties. Taču visiem ir jābūt obligātajam ekipējuma sarakstam: jakām, biksēm. Visiem ir jābūt atbilstoši trenētiem, tas tomēr nav skolnieku pasākums. Tas ir nopietns skrējiens. Es pats par šādiem skarbiem apstākļiem pat biju priecīgs, domāju, ka arī skrējējiem tas būtu tikai papildus izaicinājums un piedzīvojums.
Organizatoriem vienkārši vajadzēja dot iespēju mēģināt, sekot laika apstākļiem, visus dalībniekus precīzi informēt par gaidāmo vētru – prognozējama sniega vētra ar vēja ātrumu 20 metri sekundē. Un, piemēram, pēc 40 kilometriem kontrolpunktā dot iespēju izstāties. Kas jūtas gatavs, var turpināt, kas nē – kāp siltā autobusā un brauc mājās. Es būtu gribējis skriet līdz galam. Man jo grūtāk, jo labāk. Salīdzinoši tas, protams, ir masu pasākums, jo priekš ultramaratona tur tomēr ir vairāk nekā tūkstotis dalībnieku. Bet viņiem vienalga ir jābūt trenētiem. Es gribēju, lai viss ir pa īstam, lai ir kalnu upes, lai ir nopietni, lai cilvēki stājās ārā, lai tas ir nopietns pārbaudījums. Organizatoriem atkal skatu punkts ir nedaudz citādāks – ja būtu kaut vai viens nāves gadījums, tā tomēr ir Eiropa, viņiem pēc tam būtu lielas problēmas. Par pagājušā gada nenotikušo maču ir neliela „škrobe”, tāpēc šogad ceturto reizi pēc kārtas uz Monblānu nebraucu.
Zinu, ka daudzi domā par Monblāna skrējienu. Kas ir jādara, lai tur varētu noskriet līdz galam?
Gatavojoties Monblānam galvenais akcents ir sagatavoties skriešanai pa stāviem kalniem. Noteikti vajag aizbraukt uz Siguldu paskraidīt pa serpentīna ceļu. Augšā noteikti vajadzētu skriet, lejā pa asfaltu ātri skrienot gan var sačakarēt visu ko. Un uzsvaru vajadzētu likt nevis skrienot garos gabalus pa asfaltu Rīgā, bet mēģināt paskriet pa kalniem augšā lejā. Man bija treniņi, kad aizbraucu uz Siguldu un to pašu serpentīna ceļu augšā lejā noskrēju desmit reizes. Vēl sporta klubā uz lentas var uzlikt maksimāli iespējamo slīpumu un lēni skriet vai kaut vai ātri iet pret kalnu maksimāli ilgi. Monblānā būs ļoti daudz kalnā kāpjamu gabalu un tādu īsti skrienamu etapu nemaz tik daudz nav.
Otra lieta, ko ieteiktu nopietni pārdomāt, ir viss, kas saistās ar ēšanu un dzeršanu. Es līdzi ņēmu tikai želejas. Ja domā iztikt ar enerģijas batoniņiem, banāniem, tad var vispār neko līdzi nenest, jo tie būs pieejami visos ēdināšanas punktos. Par to var runāt ļoti ilgi, bet vienkārši ir jāmāk pareizi ēst, dzert, uzņemt sāļus.
Trešā lieta būtu maksimāli viegla soma. Ir organizatoru noteiktais obligātā ekipējuma saraksts, to izlases kārtībā mēdz pārbaudīt. Pats gan nekad pārbaudīts neesmu. Man vienmēr ir sanācis paņemt par daudz želejas. Ja tu zini, ka stundu būs jākāpj kalnā, tu želejas vietā mierīgi kāpjot vari apēst batoniņu, ko paņem turpat barošanas punktā. Man pirmo reizi startējot Monblāna skrējienā pašam priekš sevis bija daudz jaunatklājumu. Otrajā gadā jau ekipējumu praktiski visu biju nomainījis. Bija cita soma. Pirmajā gadā bija soma ar dzeršanas sistēmu, lai to uzpildītu, soma bija jāņem nost no muguras. Tas viss prasa laiku un katrā barošanas punktā atkal ņem nost somu, lai varētu sistēmā ieliet ūdeni. Tās minūtes tā arī savācas kopā. Tagad man ir soma, kuras ārkabatās var ielikt divas litrīgās pudeles, tās uzpildīt var daudz ātrāk. Pēc pieredzes var teikt, ka starp barošanās punktiem attālumi nav tik lieli un pilnīgi pietiktu arī ar divām 0,7 litru pudelēm. Soma vispār nav jāaiztiek. Iepilini pudelēs sāļus, ielej ūdeni un esi gatavs turpināt. Vai, piemēram, jaka. Var ņemt Gorotex jaku, bet tā sver savus 600 gramus, es speciāli internetā meklēju un atradu jaku no cita materiāla. Ir visas tās pašas īpašības, tā vēl labāk elpo, bet sver tikai 300 gramus. Pirmo nakti es nomaucu vispār bez jakas. Tikai krekliņā un uzvelkamajās rociņās. Nežēlīgi pārsalu, bet negribējās kavēt laiku velkot jaku. Nav jau tik vienkārši – noņem somu un uzvelc jaku. Tu apstājies, sāc atsilt, noņem somu, sameklē jaku, saģērbies. Ir jau pietiekams nogurums, smadzenes izdomās vēl virkni darāmo darbu, lai tikai nebūtu jāskrien. Iemesli ļoti viegli atrodas. Pēc tam atkal jāsāk iekustēties. Otrā naktī bez jakas nekādi nevar iztikt. Līdz ko tu pārej uz soļiem, tā jaka ir obligāti vajadzīga.
Bikses. Var ņemt bez maz vai elastīgās ziemas skriešanas bikses. Sportlat veikalā atradu membrānas auduma bikses, kuras var saspiest tenisa bumbiņas lielumā. Tās somā aizņem ļoti maz vietas. No tādiem simts sīkumiem jau viss arī salasās.
Pirmo gadu nūjas nopirku Latvijā. Normālas kalnu nūjas, saliekams, bet pasmagas. Otras nopirku uz vietas Francijā no ļoti viegla un plāna alumīnija. Katra nūja saliekama 4 daļās. Tā riktīgi ietaupīju svaru un vietu. Viss ir maksimāli jāsamazina.
Arī sāļus var uzņemt dažādi. Ja ar sporta dzērieniem, tad līdzi jāņem pulveri, kas uz visu to distanci būs ap kilogramu. Tā es pirmajā gadā arī darīju. Internetā ir atrodamas sāļu tabletes. Vajag vienu tableti stundā. Norij tableti, uzdzer ūdeni. Pēdējos gados es lietoju koncentrētus sāļu šķīdumus. Ir maza pudelīte kā acu pilieniem. Tāda ir domāta uz 10 litriem sporta dzēriena. Vienkārši piepilina klāt. Monblāna skrējienam ar divām tādām pietiek. Arī tās atradu internetā. Visā sagatavošanās posmā esmu ieguldījis ļoti nopietnu darbu visu to meklējot un optimizējot. Šādā veidā var ļoti sev atvieglot dzīvi un paātrināt kontrolpunktu iziešanu.
Kādi ir tie kontrolpunkti?
Kontrolpunkti ir līdzīgi kā Rīgas maratonā. Ir telts ar galdiem, uz kuriem ir ēdieni, dzērieni. Ir cilvēki, kuri tev palīdz. Ir lielāki kontrolpunkti, kuros ir arī ārsts, pieejami siltie ēdieni.
Tu brauci uz pašu maču vai laicīgi, lai iznāk laika aklimatizēties?
Mēs parasti braucām ārā pirmdienā, tā kā dienas 5 pirms skrējiena jau bijām uz vietas. Aklimatizēties nedaudz sanāca. Es jau parasti esmu centies plānot tā, lai man piedalīšanās sacensībās ir apvienota ar atpūtu un konkrētās vietas apskati. Nekad neesmu braucis tīri uz sacensībām – noskrien un brauc mājās.
Viena lieta ir tikt kalnā augšā, kā ir ar tikšanu lejā?
Sākumā to tā nemana, bet distances beigās ir reāls prieks, ja nav jāskrien pa kalnu uz leju. Tas nav pastāstāms. Augšējie kāju muskuļi ir tā atsisti un piedzīti, ka uz leju nokāpt vispār nav iespējams. Vietās, kur ir takas vēl tā nekas, bet vietām ir vienkārši pa akmeņiem jākāpj uz leju kā pa trepēm. Tu stāvi, ienīsti visu, bet nokāpt nevari. Ir gari noskrējieni, kur tev stundu ir jāskrien uz leju. Tas vienkārši ir nežēlīgi sāpīgi. Ar katru gadu pieredze un trenētība jau nāk klāt, bet domāju, ka šogad tāpat vien būtu. Mums Latvijā vienkārši nav vietas, kur to uztrenēt, nav vietas, kur stundu varētu skriet lejā no kalna. Vienīgais, ko varu ieteikt ir sākumā taupīties. Pat, ja liekās, ka no kalna var ātri noskriet. Sākumā labāk pataupīties. Tieši no kalna lejā. Citādi vēlāk nevarēs ne augšā, ne lejā. Kalnā augšā ir vieglāk, jo nav jāskrien. Bez tam ejot no kalna lejā ir ļoti grūti psiholoģiski, jo tevi citi iespējams apdzen, bet tu nevari pat paskriet.
VSK Noskrien Monblānā pārstāves Lauma. Lai arī viņa nekad nav vēl skrējusi maratonu, toties ar Siguldas 55km ir jau tikusi galā un nešaubos, ka ar to kalnu arī tiks galā. “Ja nepamēģināšu tad neuzzināšu kā tas ir skriet pa kalniem 26 stundas ar somu uz muguras.” Domāju, ka šis viņas mēģinājums daudzus iedrošinās ņemt un noskriet apkārt tam kalnam. Viņas gatavošanās lielākoties notiek ar pusmaratonu skriešanu kā tempa turētājai un daudz braucot ar velo. Viņas mērķis ir finišēt ar laiku 25:59:59 CCC® distancē vai arī nedaudz ātrāk, bet finišēt. Lauma, lai kvalificētos šim skrējienam skrēja Siguldā. Par to kā viņai un VSK Noskrien komandai gāja var izlasīt rakstā “Skrienam kalnus gāzt, jeb Nike Siguldas kalnu maratons 2010.”
Šogad Monblāna skrējienā CCC® distnacē piedalīsies Gatis Bērziņš. Viņš mūsu vidū vairāk pazīstams kā Gatis no Maratona un daudzi skrējēji pie viņa ir konsultējušies skriešanas ekipējuma iegādē, bet nu varēs arī uzzināt kas vajadzīgs šādam kalnu skrējienam, gan no sagatavošanās viedokļa, gan arī par labāko inventāra ziņā. Gatis skrējienā piedalās, jo tas ietilpst viņa skriešanas piecgades motivācijas nezaudēšanas plānā un uz Monblānu gājis pusotru gadu. Gatis trenējas kopā ar ironman.lv puišiem un stāsta, ka treneris Romāns Melderis viņam ir iemācījis skriet vēl nebijušos ātrumos. Lai arī treniņi notiek triatlonista režīmā, Gatis līdz finišam taisās tikt kaut rāpus.
Emīls Gailis skries TDS distanci. Pagājušo gadu kopā ar draugu Mārtiņu Vētru finišēja 98km distancē un pirmie drauga vārdi bija “nekad vairs, nevajag nākamgad nekādus 160km.” Trases laikā arī pats ne reizi vien tā padomājis. “Jāpiebilst, ka mūs noņēma no trases 81-85km,bija palicis vēl viens kalns. Dēļ lietusgāzēm trase palika bīstama. Līdz finišam paspēja aizskriet ap 400 skrējēju, vēl ap četriem simtiem mūs ieskaitot apstādināja pirms pēdējā kalna, tas bija kādos četros no rīta,bijām skrējuši, gājuši, rāpojuši, vilkušies 18 stundas bez apstājas.” Emīls stāsta, ka tajos apstākļos neko nevar paredzēt un esi neaprakstāmi laimīgs arī pat ja nonāc pēdējais finišā. Būšot labi ja no 1200 skrējējiem ieskries tūkstotī, fantastiski būtu, ja varētu pirmajos piecsimts tikt.
Arvis Zvanītājs ir ar pieredzi šajā skrējienā un divas reizes jau noskrējis CCC®. Tagad viņš vēlas sevi pārbaudīt pilnajā UTMB® distancē. Arvim tas ir ilgstošs proces daudzu gadu garumā, trenējot izturību. Manuprāt šis “skrējiens” ir kaut kas pilnīgi cits, kā pusmaratons, maratons vai kaut kas cits visiem saprotams. Šeit lauvas tiesa no spējas sasniegt finišu slēpjas paša attieksmē un galvā. Kvalifikāciju viņš izpildījis pagājuši gadu skrienot CCC®, kas deva trīs punktus un divi punkti tika saņemti pagājušā gadā noskrienot skrējienu Polijā, 84 km. Arvim galvenais būs finišēt. “Neesmu neko domājis par vietām un finiša laikiem. Vajadzētu iekļauties kontrollaikos. Ir pārāk daudzi papildus apstākļi, lai plānotu konkrētu finiša laiku – laika apstākļi ārā, pašsajūta konkrētajā dienā, aklimatizācija.
Raksts sadarbībā ar Noskrien.lv
Raksti