Trešdienas ierasto skriešanas treniņu vietā Mežparkā, ziemas periodā rīkojam slēpošanas treniņus Biķerniekos! Katru trešdienu, Biķernieku slēpošanas trasē. Tikšanās 19:00 pie slēpju nomas blakus Motormuzejam!
Pēdējās pāris nedēļās, gatavojoties braucienam uz Ņujorkas maratonu un cenšoties apdarīt nepadarītos darbus, lai vispār kaut kur varētu braukt, biju solījusi skrien.lv uzrakstīt stāstu par to kā es vispār sāku skriet. Manā nepadarīto darbu sarakstā raksts bija palicis viens no pēdējiem un tagad, esot jau NY viesnīcā, beidzot esmu pieķērusies tā uzlikšanai uz papīra, jo tie, kas klausās radio SWH, droši vien jau to ir dzirdējuši.
Intervija Radio SWH:
Mana pievēršanās jebkādām sportiskām aktivitātēm sākās pirms trijiem gadiem novembrī, pēc radio kolektīva sporta spēlēm, kurās sapratu, ka mana sportiskā sagatavotība vai, precīzāk, tās neesamība, ir sasniegusi augstāko tizluma punktu. Atradu treneri Valdi Dimantu un sāku iet uz sporta zāli - trīs reizes nedēļā septiņos no rīta.
Šad tad, protams aizgulējos un uz treniņu netrāpīju, bet kopsummā centos izturēties atbildīgi, jo papildus stimuls bija apziņa, ka treneris šajā rīta agrumā uz zāli atbraucis tikai dēļ manis. Pirmās nedēļas uz skriešanas celiņa bija katastrofālas, noskriet grūti bija arī vienu kilometru, nerunajot par garāku distanci. Tomēr gandarījums par to, ka kaut ko daru, bija un tieši tad arī pirmo reizi ienāca prātā utopiska doma, ka tas gan būtu vareni kādreiz dzīvē noskriet kaut ko lielu un skaistu, piemēram, maratonu Ņujorkā. Ņemot vērā, ka tolaik ar grūtībām varēju pievārēt kilometru, tas tiešām bija utopiski. Pamazām trenējoties, pēc pusgada pavasarī piedalījos pirmajā publiskajā skriešanas pasākumā manā dzīvē - Nordea Rīgas maratonā 2009, kurā skrēju 5 kilometrus. Vēl pēc pusgada pieteicos Valmieras pusmaratonam, lai gan īsti gatava tam nebiju. Skriešanai, mijoties ar iešanu, līdz finišam Valmierā tomēr tiku. Pēc tam, nākamajā gadā sekoja vēl pa vienam Rīgas un Valmieras pusmaratonam, Nike Riga Run labdarības skrējiens un Zelta keda. Lai arī treniņi nebija ļoti regulāri, drīzāk kampaņveidīgi pirms katra no pasākumiem, ar katru skrējienu es kaut nedaudz uzlaboju savu personīgo rezultātu un tas, protams, bija motivējoši.
Pavasarī, pēdējā brīdī es pieteicos Ņujorkas maratonam. Zinot, ka dēļ daudzajiem skriet gribētājiem, notiek izloze un īpaši necerot, ka ar pirmo reizi var arī paveikties,pieteicos ar domu, ka pēc dažiem gadiem nonākšu Ņujorkas maratona skrējeju rindās automātiski ( tāds līdz šim bija maratona nolikums - ja neveicas izlozē vairākus gadus pēc kārtas).
Aprīlī, izlozes dienā, pienāca priecīgā ziņa no maratona organizatoriem: " Congratulations! You're in!".
Tā nu sākās pusgadu ilgs gatavošanās un skriešanas periods, kurš noslēgsies rīt, 6.novembrī. Neņemos skaļi prognozēt laiku, kādā pieveikšu savu pirmo maratonu. Psiholoģiski un morāli jūtos tam gatava. Par fizisko gatavību tā īsti varēšu spriest pēc maratona.
P.s. Vakar saņēmu savu Ņujorkas maratona numuru - tas ir 37669 :)
" Pagājušajā sezonā ar veikala Maratons starpniecību, Artūrs Veics kļuva kā Salomon atbalstīts sportists Latvijā. Ņemot vērā Artūra nopietno attieksmi pret sportu, kā arī dalību pasaules lielākajos izsturības skrējienos - Salomon kompānijai ir ļoti svarīgi saņemt tik profesionāla atlēta viedokli.
Arī mums tas ir svarīgi - padalīties ar saviem uzticamajiem kliemtiem"
Salomon XR Crossmax skriešanas apavus izmantoju gan skriešanai pilsētā pa asfalta segumu, gan meža takām. Salīdzinājumā ar citiem Salomon apaviem, ko esmu lietojis, Crossmax ir biezāka zole, kas vairāk piemērota skriešanai pa cietu virsmu, tādēļ nav jābaidās, ka skrienot pa asfaltu būs nepietiekama amortizācija pēdām. Crossmax ir klasisko asfalta skriešanas apavu un krosa (trail) apavu apvienojums. Zoles protektors stabilizē kāju skrienot pa šķēršļotu apvidu un mežu, tāpat salīdzinoši biezākais sietiņš uz apaviem aizkavē putekļus, un gružus un ir mazāka iespēja uzberzt tulznas dēļ tā, ka uz pēdām ir smiltis. Crossmax lietotie materiāli arī labāk aizsargā pret lietu un sniegu, kā parastie skriešanas apavi. Kopumā mans viedoklis ir izveidojies šāds - Crossmax ir sevišķi piemērots skriešanai Latvijā rudens-ziemas sezonā, kad ceļi ir pārsvarā slapji, apsniguši, ar slapjām lapām utt. Domāju, ka no novembra līdz martam Crossmax kļūs par maniem galvenajiem skriešanas apaviem tieši dēļ tā, ka spēj salīdzinoši labi aizturēt mitrumu, tiem ir protektors, kas palīdzēs skrienot pa apsnigušajiem un apledojušajiem ceļiem un tie ir ērti un piemēroti skriešanai Latvijas ziemas sezonā.
SalomonExo ¾ tights, un Exo t-krekls, kā arī ExoCalf kompresijas zeķes atstāja ļoti labu iespaidu. Exo kompresijas tehnoloģija satur ķermeņa muskuļus tādā kā stingrā apvalkā un skrienot ir sajūta, ka kāds nedaudz uzturētu. Skriešanas krekls ir diezgan pieguļošs, kas palīdz ātrāk novadīt sviedrus no auguma, tāpat tā kompresijas tehnoloģija palīdz labāk saturēt ķermeņa augšdaļu. ¾ skriešanas bikses ir labi piemērotas skriešanai drēgnākos rudens/pavasara apstākļos, kā arī skriešanai pa šķēršļotu apvidu orientēšanās, rogaininga vai piedzīvojumu sacīkstēs. Tāpat Exo kompresijas zeķes palīdz skrienot garos gabalus, jo viņās kāju muskuļi nogurst būtiski mazāk. Lielākajā daļā manis noskrieto ultramaratonu pēdējos divos gados esmu izmantojis kompresijas zeķes, un uzskatu, ka tās palīdz.
