| Raimonda iespaidi no "New York Marathon" |
|
Ņujorkas maratons parasti tiek organizēts rudenī, un, šogad tas notika saulainā, bet vējainā 7.novembra svētdienā ar startu no Verzano tilta, kas ir garākais Ņujorkas tilts. Domu, ka pirmais maratons ir jāskrien kādā no lielajiem maratoniem (pasaules TOP 5 maratoni ir Bostonas, Ņujorkas, Čikāgas, Londonas un Berlīnes skrējieni) biju piefiksējis jau labi sen, kad pats fakts, ka es varētu veikt pilnu maratona distanci, vēl šķita vismaz utopisks un nekad nerealizējams. Pamazām, arvien vairāk nodarbojoties ar skriešanu, un tai kļūstot par hobiju un zināmu dzīves sastāvdaļu, apradu ar šo domu un pagājušajā gadā ar kolēģiem jau skaļi tika apspriesta iespējamība kaut kad tuvākajos gados veikt šo distanci un tuvākais iespējamais laiks tika minēts 2011.gads. Taču 2010.pavasarī pēc Rīgas maratona, pļāpājot ar senu paziņu un sadarbības partneri Egnāru, pazibēja doma, ka, ja ir iespēja tikt pie starta Ņujorkas maratonā, tad ir jābrauc. Nemaz nav tik vienkārši iegūt starta vietu šajā pasākumā, jo pie starta tiek pielaisti „tikai” ap 45 000 dalībnieku, bet gribētāju šogad esot bijis ap 200 000, tāpēc tiek organizēta lotereja. Šim posmam mums veiksmīgi izdevās tikt garām (neiegrimsim sīkumos, kā un kāpēc), bet jūnijā jau saņēmām apsveikumu no ietekmīgas Somijas Asics biroja pārstāvja (asics ir oficiālais Ņujorkas maratona sponsors) un vēlējumus izbaudīt daudzus jo daudzus aizraujošus treniņus sagatavošanās periodā. Atceroties šo tiešām jauko periodu apmēram 5 mēnešu garumā, varu teikt, ka tā arī bija. Visai daudz laika, īpaši brīvdienās, nācās veltīt treniņiem, bet varu apgalvot, ka tas viss atmaksājās šī brīnišķīgā pasākuma laikā, kas saucās Ņujorkas maratons.
Jau pavasarī, pasūtot aviobiļetes un viesnīcu, izlēmām, ka labāk būs, ja ieradīsimies Amerikā tikai pāris naktis pirms atbildīgā starta, jo mums abiem šis bija pirmais ceļojums uz Ameriku un bija skaidrs, ka staigāt nāksies daudz un to labāk darīt jau pēc tam. Šķiet, ka aprēķins bija pareizs, jo, kā uzzinājām piektdien EXPO, mūsu prāmis uz Staten Island, kur ir maratona starts, atiet jau plkst.6.00 no rīta, bet pēc Latvijas laika tas ir plkst.13.00, kas mūsu vēl Amerikas laikam nepielāgotajiem organismiem bija ļoti labi. Ieradāmies Ņujorkā piektdienas vakarā plkst.22.00, kur mūs sagaidīja mans sens darba kolēģis, kurš pa burvīgu maršrutu, apskatot slavenos Bruklinas un Manhetenas tiltus, Manhetenas debesskrāpjus, iespaidīgo un arī naktīs pilnīgi gaišo un dzīvības pilno Taimskvēru aizvizināja mūs uz ļoti askētisko, bet pietiekoši labā vietā uz 103.ielas pie paša Centrālparka atrodošos hosteli. Gulēt aizgājām ļoti vēlu un es šajā naktī praktiski neiemigu. Tas gan manī nekādas bažas neradīja, jo pēc 5 mēnešu mērķtiecīgas gatavošanās vienai negulētai naktij nekādu ievērojamo iespaidu nevajadzētu atstāt. Cēlāmies ap 9.00, devāmies uz EXPO pēc numuriem un sīkākas info par pasākumu. Jau šī pirmā diena mums bija iespaidiem ļoti bagāta – satikāmies ar pāris Egnāram pazīstamām latviešu meitenēm, no katras uzzinājām ko interesantu par Ņujorku, tikai veikti pirmie pasūtītie pirkumi un vakarā abi jutāmies riktīgi noguruši. Sakārtojām visu nepieciešamo rītdienas skrējienam, piespraudām pie krekliem numurus, piestiprinājām pie apaviem čipus, salikā pa somiņām līdzi ņemamās želejas, sagatavojām dzērienus un devāmies pie miera. Nakti pirms maratona gribējās labi izgulēties. Tā kā tieši naktī no sestdienas uz svētdienu Amerikā tika griezti pulksteņi par stundu atpakaļ, tad sanāca, ka ejam gulēt ap 8-iem vakarā un 3.45 bijām jau modušies pēc salda jo salda miega spirgti kā gurķīši pēc vakardienas garajām pastaigām, patīkamām grandiozā pasākuma priekšnojautām pilni. Tā kā metro atradās tikai 50m no mūsu hosteļa, tad laika vēl bija gana un mierīgā garā saģērbāmies, nosūtījām uz mājām ziņas, ka viss ir OK un 5.10 metro mūs veda uz prāmi. Vagonā bijām 3 cilvēki un šis trešais, kas izrādījās amerikānis, kas arī dodas uz maratonu, bija ļoti noderīgs, kad no metro stacijas, kur izkāpām, vajadzēja nokļūt līdz prāmim – naktī bez kartes tas pašiem būtu bijis pagrūti. Kāpjot uz prāmja pārliecinājos par kāda iepriekšējā gadā Ņujorkas maratona dalībnieka atziņu, ka mierīgi varējām neievērot organizatoru noteikto agro prāmi un varējām kāpt uz kāda vēlāk atejoša, jo šeit neviens neko nepārbaudīja. Par otru atziņu, ko ievēroju, pastāstīšu mazliet vēlāk. Ierodoties Staten Island, mūs sagaidīja autobusi, ar kuriem braucām vismaz minūtes 20 un tad bijām klāt starta vietas apgabalā. Te ir jāpaskaidro, ka Ņujorkas maratonā visi 45 000 dalībnieki nestartē reizē, bet tiek sadalīti 3 viļņos, katrs vilnis startē ar 30 minūšu intervālu un katrs vilnis tiek iedalīts 3 krāsās – oranžā, zilā un zaļā. Man bija iegadījies 1.vilnis un iedalīta zilā krāsa, Egnāram bija 2.vilnis un oranžā krāsa. Starta apgabals bija sadalīts pa krāsām un katras krāsas apgabalā bija izvietoti UPS busiņi, kuri pieņēma EXPO saņemtos caurspīdīgus maisiņus ar personīgajām mantām. Tā kā līdz startam pēc maisiņu nodošanas ir vēl ilgs laiks, tad mugurā ir jāatstāj drēbes, kuras velk nost vēlāk un tās tiek ziedotas trūcīgajiem un bezpajumtniekiem. Gudrākie bija paņēmuši līdzi guļammaisus un segas, kuras, acīmredzot , vēlāk arī tika nomestas drēbju kaudzēs, jo laiks bija lai arī saulains, bet tomēr vējains un pavēss. Padzērām organizatoru sarūpēto karsto šokolādi, apēdām no Latvijas atvestos auzu pārslu cepumus (iesaku!), mazliet apskatījām apkārtni (izbrīnīja milzīgais daudzums pārvietojamo tualešu uz kurām bija pavisam nelielas rindas), nodevām savas mantas, paliekot tikai tajās drēbēs, kas vēlāk tiks atstātas bezpajumtniekiem un starta formā. Bija kāda stunda laika, bet tā paskrēja visai ātri un atskanēja paziņojums 1.viļna skrējējiem doties uz startu.
Starta laukumā jau ir skaidrs, ka lielais pasākums tūlīt sāksies, svinīgā uzruna, lidmašīna ar milzīgu plakātu, kas sveic visus maratona dalībniekus, riņķo virs mums un tad atskan starta šāviens. Kā jau biju paredzējis, skriet uzreiz neizdodas un līdz pat starta līnijai dodamies lielā masā lēnā solī, atskanot Sinatras dziesmai New York, New York. Pa ceļam mierīgi nometu jaku un klāt ir starta līnija. Pulkstenis rāda, ka līdz tai esmu devies 4 min 30 sek un tagad beidzot ir iespēja sākt skriet. Cauri galvai izskrien doma, ka tas, kam mērķtiecīgi biji gatavojies pēdējo 5 mēnešus, brīvdienās veicot garos treniņus, trešdienās 10km tempā un apmēram 6 km veicot arī visas pārējās nedēļas dienas, beigu fāzē atpūšoties pirmdienās, beidzot ir sācies!
Sajūta baigi foršā! Uzņem savu tempu un lielā pārējo skrējēju masā virzamies pāri tiltam – tas man aizņēma 18 ar pusi minūtes – tiešām garš tilts. Ieskrienot Bruklinā atskan pirmās grupas ritmiskās skaņas – tik labas, ka kaklā saskrien pat kamols. Tādi kamoli visas trases garumā man bija vismaz 4 – ticiet man, šis pasākums spēj tos radīt! Gar trasi kopumā muzicēs 120 grupas, Hārlemā pat sastapām gospeļu kori, bet tas mazliet vēlāk. Pagaidām Bruklina, tad ieskrienam nākamajā Ņujorkas rajonā – Kvīnsā. Gar ceļa malu visu laiku cilvēki. Pagājušogad skatītāju skaits esot bijis ap 2 miljoniem – gandrīz visa Latvija! Katra jūdze trasē ir iezīmēta, kā ar katrs piektais kilometrs un tas katram atgādina, ka finiša līnija lai arī pamazām, bet tuvojas. Katrā jūdzē tiek piedāvāts milzīgs daudzums dzeramā – gan ūdens, gan Gatorade sporta dzēriens. Es pārsvarā lietoju savu līdzpaņemto dzērienu, kā arī sākot no stundas un tad ik pa pusstundai pa enerģētiskajai želejai. Barošanās plāns, manuprāt, bija OK. Apmēram 15-jā kilometrā sapratu, ka savu uzņemto tempu varēšu turēt līdz galam un īpaši nav ko taupīties. Visās vietās, kur trase veda lejup no kalna, droši ripināju un tādā veidā apdzinu daudzus jo daudzus maratonistus. Tuvojoties pusmaratona atzīmei, pie apvāršņa parādījās Manhetenas debesskarāpji un tas deva kārtējo enerģijas devu, jo pa sestdienu vēl nebijām paspējuši atskatīties šos skatus. Uzskrienot uz 1.Avēnijas sajūta bija tik laba, ka, ja būtu paņēmis trasē telefonu, būtu piezvanījis uz mājām, bet labi vien bija, ka tādā veidā neizsitos no ritma. 25.kilometrs. Sajūtas joprojām lieliskas un joprojām izdodas baudīt pilsētu. Mans mērķis pirms starta bija pirmkārt tikt līdz galam, nepazaudējot prieku izbaudīt Ņujorku un tāds mazāks mēŗķītis bija iekļauties 4 stundās. Patreiz viss izskatījās labi, vienīgi nez kāpēc prātā ienāca doma, ka drīz vajadzētu palikt grūti, bet vēl joprojām viss bija lieliski. Šad un tad nogurums sāka piezagties gan, bet ceļš veda augšup – lejup un noguruma sajūta, skrienot lejup, atkāpās. Klāt jau Bronksa, tad Hārlema ar gospeļu kori un tad jau esam atpakaļceļā Centrālparka malā. 35.kilometrs, viss OK, bet, kad ieskrējām jau Centrālparka teritorijā, sapratu, ka jau gaidu finišu un baudīt pilsētu vairs īsti neizdodas. Ir skaidrs, ka rezultāts būs zem 3:50 – ļoti labi! Skrienot lejup no kārtējā pauguriņa parādās sajūta, ka krampis vairs nav tālu, bija jau 40.kilometrs. Samazināju tempu, neliels pacēlums, krampja sajūta pazuda un varēju atkal ripināt. Pusjūdzes jeb pēdējo 800m atzīme, kas dod kārtējo enerģijas devu, tad 400m, tad jau vairs tikai 100m un TAS ir beidzies. Neticami, bet esmu to izdarījis! Laiks 3:45:18. Jūtos BAIGI noguris, bet reāli laimīgs.
Apstāties nevar, jo organizatori, visus skaļi apsveicot ar padarīto, liek virzīties uz priekšu, kur ir izvietoti busiņi ar mantām. Jā – katram tiek iedota speciāla medaļa, maisiņš ar dzeramajiem, ābolu un dažiem reklāmas materiāliem, milzīgās kastēs var dabūt speciālus pledus, ko uzklāt uz pleciem. Pēc minūtēm 25 esmu ticis līdz savam busam, saņemu mantas, pārģērbjos un kādus padsmit kvartālus kātoju uz savu hosteli – tas ir tuvākais un ātrākais veids, kā tu nokļūt. Mans pirmais maratons nu jau ir kļuvis par vēsturi un priekšā vēl 4 dienas, kurās centīsimies mazliet tuvāk iepazīties un izbaudīt pilsētu. Uzvarētāja laiks bija 2:08, labākajam no 7 latviešiem bija 2:52, mans laiks starp latviešiem bija tieši pa vidu – ceturtais. Kopā NY 2010.gada maratonā startēja 29097 vīriešu un 16253 sieviešu, kopā 45350 dalībnieku. Es izcīnīju 9094.vietu. Vecākā dalībnieka vecums bija 87 gadi un viņš finišēja pēc 8 stundām 8 minūtēm – cepuri nost šim vīram! Tagad, atceroties un pārdomājot notikušo, varu ieteikt katram, kam patīk skriet, vismaz reizi mūžā izaicināt sevi sagatavoties maratonam un to noskriet. Man nav pieredzes maratonu skriešanā un nezinu, kā ir skriet šo distanci Rīgas vai kādā citā no mazajiem maratoniem, bet tagad varu apgalvot, ka skriet lielā ļaužu pūlī vismaz emocionāli noteikti ir daudz vieglāk un, ja ir iespēja, mēģiniet savu pirmo maratonu noskriet pēc iespējas lielākā sabiedrībā. Sagatavoties gan vajadzētu nopietni – treniņos veikt vismaz pāris 30 km skrējienus un diezgan regulāri 25 km, vismaz 10 km reizi nedēļā paskriet maratona tempā, lai organisms pierod pie ātruma, jo 42 km tomēr nav maza distance un ir liela vēlme pirmajā reizē to noskriet sevis cienīgi. |
