| Radio Swh cilvēks New Yourk |
|
Pēdējās pāris nedēļās, gatavojoties braucienam uz Ņujorkas maratonu un cenšoties apdarīt nepadarītos darbus, lai vispār kaut kur varētu braukt, biju solījusi skrien.lv uzrakstīt stāstu par to kā es vispār sāku skriet. Manā nepadarīto darbu sarakstā raksts bija palicis viens no pēdējiem un tagad, esot jau NY viesnīcā, beidzot esmu pieķērusies tā uzlikšanai uz papīra, jo tie, kas klausās radio SWH, droši vien jau to ir dzirdējuši. Intervija Radio SWH: Mana pievēršanās jebkādām sportiskām aktivitātēm sākās pirms trijiem gadiem novembrī, pēc radio kolektīva sporta spēlēm, kurās sapratu, ka mana sportiskā sagatavotība vai, precīzāk, tās neesamība, ir sasniegusi augstāko tizluma punktu. Atradu treneri Valdi Dimantu un sāku iet uz sporta zāli - trīs reizes nedēļā septiņos no rīta. Šad tad, protams aizgulējos un uz treniņu netrāpīju, bet kopsummā centos izturēties atbildīgi, jo papildus stimuls bija apziņa, ka treneris šajā rīta agrumā uz zāli atbraucis tikai dēļ manis. Pirmās nedēļas uz skriešanas celiņa bija katastrofālas, noskriet grūti bija arī vienu kilometru, nerunajot par garāku distanci. Tomēr gandarījums par to, ka kaut ko daru, bija un tieši tad arī pirmo reizi ienāca prātā utopiska doma, ka tas gan būtu vareni kādreiz dzīvē noskriet kaut ko lielu un skaistu, piemēram, maratonu Ņujorkā. Ņemot vērā, ka tolaik ar grūtībām varēju pievārēt kilometru, tas tiešām bija utopiski. Pamazām trenējoties, pēc pusgada pavasarī piedalījos pirmajā publiskajā skriešanas pasākumā manā dzīvē - Nordea Rīgas maratonā 2009, kurā skrēju 5 kilometrus. Vēl pēc pusgada pieteicos Valmieras pusmaratonam, lai gan īsti gatava tam nebiju. Skriešanai, mijoties ar iešanu, līdz finišam Valmierā tomēr tiku. Pēc tam, nākamajā gadā sekoja vēl pa vienam Rīgas un Valmieras pusmaratonam, Nike Riga Run labdarības skrējiens un Zelta keda. Lai arī treniņi nebija ļoti regulāri, drīzāk kampaņveidīgi pirms katra no pasākumiem, ar katru skrējienu es kaut nedaudz uzlaboju savu personīgo rezultātu un tas, protams, bija motivējoši. Pavasarī, pēdējā brīdī es pieteicos Ņujorkas maratonam. Zinot, ka dēļ daudzajiem skriet gribētājiem, notiek izloze un īpaši necerot, ka ar pirmo reizi var arī paveikties,pieteicos ar domu, ka pēc dažiem gadiem nonākšu Ņujorkas maratona skrējeju rindās automātiski ( tāds līdz šim bija maratona nolikums - ja neveicas izlozē vairākus gadus pēc kārtas). Aprīlī, izlozes dienā, pienāca priecīgā ziņa no maratona organizatoriem: " Congratulations! You're in!". Tā nu sākās pusgadu ilgs gatavošanās un skriešanas periods, kurš noslēgsies rīt, 6.novembrī. Neņemos skaļi prognozēt laiku, kādā pieveikšu savu pirmo maratonu. Psiholoģiski un morāli jūtos tam gatava. Par fizisko gatavību tā īsti varēšu spriest pēc maratona.
P.s. Vakar saņēmu savu Ņujorkas maratona numuru - tas ir 37669 :)
|
